“Deg ugunskuri.
Tie nav ugunskuri.
Tur sārtas buras cauri naktij slīd.
Deg ugunskuri.
Tie nav ugunskuri.
Tie mūsu sapņi cauri tumsai spīd.”
/Māra Zālīte/
Šogad aprit 33 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji – tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri piedalījās protesta mītiņos, – aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un Latvijas valsts neatkarības pretiniekiem. Tā laika sajūtas aprakstīt grūti, bet tās atcerēties ir svarīgi arī pēc 33 gadu posma kopš tā brīža notikumiem.
Janvāra notikumus 1991.gadā var salīdzināt ar tumsu – neziņa par nākotni, nemiers, bailes, šaubas, kuras kliedē kopīgi kurināti ugunskuri, lai sasildītos. Tie bija mūsu vecāki un vecvecāki, kuri stāvēja Rīgas ielās un aizsargāja mūsu tiesības uz neatkarību. Tā laika vērtības: vienotība, saliedētība, spēja organizēties kopīga mērķa sasniegšanai – neatkarīgas, brīvas Latvijas valsts atgūšanai un nosargāšanai – deva cerību gaišākai nākotnei.
Piedzimstot un dzīvojot jau neatkarīgā valstī, brīvība šķiet pašsaprotama lieta, bet tā tomēr ir trausla. Barikāžu laika dalībnieki vēlējās redzēt brīvu, neatkarīgu Latviju. Un tagad mēs papildinām neatkarības cīnītāju vērtības ar savām, novērtējot mums dotās neiedomājamās brīvības: vārda brīvību un mums sniegtās pašizpausmes iespējas, jo mēs visi esam neatkārtojami, unikāli. Mēs te dzīvojam, un tikai mēs varam pieņemt lēmumus ne vien koncentrējoties uz savu nākotni, bet savas izvēles saistot ar savas valsts nākotni, jo šī brīža mainīgajā pasaules situācijā katram svarīgi saglabāt kritisko domāšanu, spēju atpazīt viltus ziņas masu mediju informatīvajā telpā, nepieļaut vēstures atkārtošanos, būt savas zemes, Latvijas, patriotiem domās un darbos.
9.d klases skolnieks Edmunds Maļcevs
