Klāt atkal septembris ar Dzejas dienām. Tā ir viena no tradīcijām, kas katru mūsu rudeni padara īpašu. Šogad Dzejas dienas Latvijā tika atzīmētas jau 58. reizi, jo dzeja joprojām ir katrā no mums, jo dzeja elpo it visur.
Savas Mazās Dzejas dienas laikā no 11. līdz 15. septembrim piedzīvoja sākumskolas skolēni, izpētot vietas, lietas un iespējas, kur šajā lielajā mājā - SKOLĀ - varētu slēpties dzejnieka iedvesma. Iepazīti jauni dzejoļi un grāmatas, iepazīti jauni autori, iegūti jauni bibliotēkas apmeklētāji.
Kā ir kopīgi radīt dzejoli, kā veidojas dzejiskā doma? Kāda ir klases “literārā saskaņa”? Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja 4. līdz 12.klašu skolēni, praktiski radot kopīgu klases dzejoli un noformējot to uz kabineta durvīm.
Nedēļas garumā dzeja elpojusi sarunās, skolas vidē izskanot dzejas lasījumiem, elpojusi uz ielām, ar krītu rakstot savas mīļākās dzejas rindas uz trotuāriem pilsētvidē, elpojusi skolēnu darbos, veidojot radošo darbu izstādes, un turpina elpot ikdienā, topot jaunai lasītāju un autoru paaudzei. Dzeja ir priekos un bēdās, mierā un karā, nomodā un sapnī, pavasarī un rudenī, ieelpā un izelpā. Dzeja elpo.
Dzeju lasīja un skolēnu radošos darbus apkopoja
Jēkabpils 2.vidusskolas direktores vietniece Sarmīte Straume
KAĶI
Pieci kaķi slinki bija,
Gulēja un pienu dzēra.
Atnāk suņi, skaļi rej,
Visi kaķi skapjos skrej.
Mūsu Tobis skaļi smejas,
Kaķiem labā dzīve beidzās!
/Arīna Kozlova 3.u klase/
SĒNES
Sēnes ir mazas, lielas un skaistas.
Meklē cik gribi, to ir tik daudz!
Mežos tās slēpjas un cilvēkus gaida.
Atnāc tu arī, jo beka tevi gaida.
Sēnes, sēnes, sēnītes,
Ak, cik garšīgas ir tās!
Tikai mušmires nav ēdamas,
INDĪGAS ir tās!
Bērzlapes un gailenes,
Beciņas un lācīši, tie ir ļoti garšīgi!
/Ņikita Vilkaušs 3.u klase/
ZAĶU ĢIMENE
Zaķu ģimenei ir liela diena.
Viņiem šodien miega diena.
Viņi guļ un guļ,
Sapņos skrien un kleitas šuj!
Zaķu mammai kleita skaista,
Mirdzoša un neparasta.
Kamēr zaķi saldi guļ,
Mamma kleitā kūkas bur!
/Alīna Utlika 3.u klase/
DIŽOZOLS
Stāv šī meža vidū
Liela mēra ozola dižums.
Stāv te jau ilgus gadus
Stalti latvju zemē,
Nedodams tai ne uz soli
Atkāpties no sava ceļa.
Tā stumbram apkārt vijas
It kā sarkanbaltais karogs
Neredzēta skaistuma efejas zari,
Kuru ziedi krāsojās lepnajā
sarkanbaltajā krāsā.
Tā ozola saknes bija spēcīgas,
Tās turēja visu mūsu tēvu zemi,
Nedodamas mūsu lepnajai tautai
Atkāpties grūtību priekšā
Ne uz vienu vienīgo soli.
Lai Dievs svētī Latviju!
/Edmunds Maļcevs 9.d klase/
Comentarios