Zinaīda Rutkovska 03.04.1963.-24.08.2026.

Augusts ir mēnesis, kad vasara sāk lēnām atkāpties. Dienas kļūst īsākas, un daba it kā gatavojas klusumam. 24.augustā mūsu sirdīs  ienākušas neizmērojamas skumjas. Pēc smagas slimības  mūžībā devusies ilggadējā Jēkabpils 2.vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Zinaīda Rutkovska, kura savu dzīvi bija veltījusi cilvēkiem.

Zinaīda dzimusi 1963. gada 3. aprīlī Preiļu rajonā, Aglonas pagastā “Mazie Bernāni”, Vincentīnas un Aloiza Jaseviču ģimenē. Viņas bērnība aizritēja laukos, kur dzīve ritēja savā mierīgajā un  dabiskajā ritmā – ar darba tikumu, zemes tuvumu un ģimenes siltumu. Lauku vide Zinaīdā ielika vienkāršību un sirsnību, un cilvēku patieso vērtību. Viņa auga mīlestības ieskauta, un varbūt tieši tāpēc arī pati prata tik daudz siltuma dot citiem. No mazās lauku meitenes izauga personība, kura savu dzīvi piepildīja ar darbu, zināšanām un rūpēm par citiem.

Zinaīda Rutkovska visu darba mūžu pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultātes beigšanas 1986.gadā pavadījusi Jēkabpilī, strādājusi par krievu valodas skolotāju Jēkabpils 1.vidusskolā, kas vēlāk tika pārdēvēta par Jēkabpils Valsts ģimnāziju, Jēkabpils 4.vidusskolā par latviešu valodas skolotāju. Kopš 1994. gada 1.septembra Jēkabpils 2.vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Ieguvusi profesionālā maģistra grādu. Skolotāja profesija nav tikai darbs. Tā ir iespēja atstāt sevi citos cilvēkos. Viņas stundās latviešu valoda nebija tikai gramatikas likumi, bet dzīva valoda, kas māca domāt, saprast un izteikt to, kas reizēm paliek neizteikts. Literatūra Zinaīdai kļuva par sarunu ar cilvēka dvēseli – par priekiem, sāpēm, sapņiem un izvēlēm.

Cilvēka dzīvi nevar izmērīt tikai gados. To mēra atmiņās, ko viņš atstāj citu cilvēku sirdīs. Kādam atmiņā paliks viņas teiktais vārds. Kādam – smaids. Kādam – padoms īstajā brīdī. Kādam – vienkārši sajūta, ka viņa bija blakus. Daudzām skolēnu paaudzēm Zinaīda bija cilvēks, kura ar savu klātbūtni, padomu un ticību palīdzēja ieraudzīt sevī vairāk. Zinaīda mācīja cienīt latviešu valodu, mīlēt literatūru un, pats svarīgākais, būt cilvēkam.

Paldies par zināšanām. Par vārdiem. Par iedvesmu. Par laiku. Par  gaismu, ko viņa savā dzīvē iededza citos un kas turpinās degt arī pēc viņas aiziešanas.

Lai gaiša un klusa Zinaīdas mūžības taka.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei, tuviniekiem, kolēģiem un visiem, kuriem viņas pietrūks.

Jēkabpils 2.vidusskolas kolektīvs